Vairāk nekā 20 tūkstošiem skolēnu ik mācību gadu nepieciešams papildu atbalsts, lai viņi labāk mācītos un priekšlaikus nepamestu skolu. Palīdzību šiem bērniem sniedz arī skolotāji un speciālisti projekta "PuMPuRS"* ietvaros. Izdevumam Kasjauns.lv pastāstījām, ka bieži vien skolēnu problēmas ir dziļākas, piemēram, bērniem trūkst apavu, apģērbu, siltuma un ēdiena, un tāpēc viņi nevar sekmīgi mācīties.

Atskatoties uz aizvadītā mācību gada otro semestri, projekta eksperte Māra Robežniece intervijā portālam Jauns.lv sacīja: “Protams, turpinās Covid-19 pandēmijas ietekme uz jauniešiem. Tas arī atspoguļojas individuālajos plānos, ko mums sūta skolas, aprakstot, kādas ir problēmas un kāds atbalsts jauniešiem nepieciešams. Ļoti bieži redzam, ka ir bijušas problēmas tieši ar attālinātajām mācībām.

Pirmkārt, ar pašām mācībām ir bijušas grūtības, jo ne katrs ir bijis varošs un spējīgs attālināti strādāt, varbūt atbalsts nav bijis pietiekams.

Otrkārt, visas psihoemocionālās lietas, ko mēs labi zinām un kuras īpaši skārušas pusaudžus. Protams, arī jaunākajās klasēs bērniem ir bijis ne viegli, jo bija grūti mācīties attālināti, kad viņi knapi ir uzsākuši skolas gaitas un skola kopumā nav tik pazīstama.

Semestra noslēgumā parādījās arī ukraiņu bēgļu bērni, kuriem nepieciešams gan psihologa atbalsts, gan dažāda veida atbalsts, lai viņi iejustos, gan arī papildu atbalsts, lai viņi individuāli mācītos latviešu valodu.”

Problēmas ir krietni dziļākas

Projekta “PuMPuRS” komunikācijas speciāliste Liene Bērziņa piebilda, ka tieši kovida un attālināto mācību laiks noteikti vēl vairāk parādīja to, ka jāstiprina gan sadarbība starp institūcijām, gan ar vecākiem.

“Tikai tad, ja šī sistēma strādā vienotā mērķa labā, lai atbalstītu bērnu, mēs varam viņu atbalstīt pēc būtības. Bērniem, kas nonāk līdz mums, lielākoties ir ar mācību grūtībām saistīti riski un tāpēc viņi saņem projektā atbalstu.

Bet, jo vairāk pēta individuāli šos gadījumus un konkrēto skolēnu personīgos stāstus, jo vairāk parādās, ka problēma ir krietni dziļāka, līdz kurai mēs netiekam, jo projekta mehānisms to neparedz.”

Nav apavu, tāpēc kauns nākt uz skolu

“Tajā mirklī, kad bērns nonāk projektā, mēs ļoti bieži saprotam, ka mācīšanās grūtības vai nepietiekošie vērtējumi, vai zināšanu trūkums ir saistīts nevis ar to, ka viņam ir grūti kaut ko apgūt, bet ar to, ka viņam vienkārši trūkst kaut kādu pamata vajadzību apmierināšanas.

Piemēram, viņam nav apavu, ko uzvilkt kājās, un tāpēc viņam ir kauns nākt uz skolu, jo citi viņu apsmies. Vai, piemēram, bērnam nav, ko ēst, un viņš pastāvīgi ir noguris. Šajā gadījumā mēs varam nodrošināt atbalstu ēdināšanai, bet kopumā cēloņi bieži vien ir krietni dziļāki, nekā mēs līdz tiem tiekam. Lielākoties projektā strādājam ar sekām. Attālināto mācību laikā tas parādījās vēl vairāk.”

Bija redzams, ka pašvaldību sociālo dienestu atbalsta personālam bija ļoti jāzina un jāgrib redzēt, kas notiek viņu pašvaldību skolās ar ģimenēm, lai strādātu nevis ar mehānismu, ka mēs sodām par kaut ko, bet gan mēģinām rast risinājumus, lai palīdzētu un atbalstītu. Galu galā bērns ir tas, kurš būs ieguvējs vai zaudētājs.”

Cik daudz mēs vispār vēlamies kustināt problēmu?

Viņa norādīja, ka bieži vien skola saredzēja, ka bērnam ir mācīšanās grūtības, bet patiesībā tās bija saistītas ar sociālām problēmām, piemēram, bērnam nebija apavu, apģērbu, ēdiena, siltuma. Vai šādi gadījumi ir bieži sastopami?

Projekta eksperte Robežniece atbildēja: “Es domāju, ka lielākā daļa gadījumu ir tādi, kuros problēma ir daudz, daudz dziļāka. Neteiksim, ka mums ir tik ārkārtīgi daudz bērnu, kuri nav spējīgi apgūt skolas programmu. Ir jautājums, cik dziļi skola un visas pārējās iesaistītās institūcijas vēlas rakt un kustināt šo problēmu, jo ļoti bieži problēma ir ģimenē.

Vecāku šķiršanās dēļ skolēns nevar pamācīties

Piemēram, ir konfliktējošas vai vardarbīgas attiecības vai atkarības ģimenē. Ne vienmēr apakšā jābūt ļoti traģiskam, smagam stāstam. Pietiek, ja ir nesaskaņas ar vecākiem vai vecāku šķiršanās un tādas lietas, kas pietiekoši iedragā jaunieti, lai viņš skolā nespētu adekvāti mācīties. Mācības galīgi nav viņa prioritāte tajā dzīves brīdī.

Ja runājam par ģimenes faktoriem, ļoti bieži problēma ir tajā, cik daudz vecāki atbalsta vai neatbalsta jaunieti gan mācībās, gan dzīvē vispār. Kā vecāki novērtē viņu?

Vai viņi sniedz pozitīvus vērtējumus kaut kādos brīžos, lai bērns jau no mazotnes jūt ģimenē atbalstu? Vai viņu uzslavē par kaut kādām lietām, ko viņš ir spējis atrisināt vai paveikt? Vai nekad nav gana labi? Vai vecākiem ir gluži vienalga, ko bērns dara, cenšas vai sasniedz?

Problēmas saknes meklējamas bērnībā

Man liekas, ka ļoti bieži problēma sākas jau bērnībā. Tā vienkārši aug, aug un aug, bet vecākajās klasēs rezultējas ar to, ka bērnam mācības ir vienaldzīgas, viņš neko nevar sasniegt un nekādu atzinību nevar saņemt ne no skolotājiem, ne no vecākiem. Viņš kļūst vienaldzīgs un vienkārši vairs necenšas. Tas ir mans vērojums.”