Vecāku lomu bērna dzīvē pārvērtēt nav iespējams. Iesākumā jau pats dzīvības došanas fakts, vēlākā laikā ieliktās vērtības un principi, ko bērns pārņem no vides, kurā ir audzis. Draugi un skola – tas viss nāk pēc tam. Daudz un bieži tiek atkārtota frāze “Vecāki ir bērnu spogulis”, kas reizēm tiek uztverta dažādi. Ir vecāki, kuri uzskata, ka viņi nav nekāds paraugs un bērniem no viņiem nav jāmācās, vien jāklausa uzdotie uzdevumi. Ir arī tādi vecāki, kuri tik ļoti cenšas rādīt labo piemēru, ka kādā brīdī saprot, ka ir pilnībā pazaudējuši savu spēju būt vecāki. Šādos brīžos attiecības ar bērniem kļūst par neefektīvu sistēmu, kurā dažādi elementi darbojas, taču nepilnīgi.

Uz jautājumu par svarīgāko vecāku un bērnu attiecībās LTV raidījuma "Klase" 5. sērijā stāstīja psihoterapeits Marka Jermaks, kurš ikdienā vada nodarbības arī pusaudžiem.

Mēdz būt ārkārtīgi daudz un dažādi iemesli, kāpēc vecākiem neizveidojas cieņpilnas un godīgas attiecības ar bērniem. Katram pieaugušajam ir bijusi arī sava bērnības pieredze, kurā viņš vai nu ir, vai nav saņēmis no vecākiem nepieciešamo atbalstu. Tur arī sākas mūsu kā vecāku spējas. Bērnībā.

“Ģimenes pieredzi izmainīt nevar. To var pārstrukturēt un pārformulēt. Var mainīt savu attieksmi. Bet atcelt to nevar. Ar to ir jāsadzīvo,” saka psihoterapeits.

Un neatkarīgi no tā - mēs skatām šo jautājumu no vecāku vai no bērnu perspektīvas.

Psihoterapeits runājot par atšķirībām dažādos vecumposmos, norāda uz attīstības posmiem, kas zināmā mērā izskaidro pusaudžu attieksmes maiņu pret vecākiem, jo: ”Līdz 10 gadiem bērns ir tendēts idealizēt vecākus, un desmit gados tas beidzas. Vidusskolas vecumā bērni lieliski redz visus trūkumus, kas ir vecākiem. Liekulību un citas vecāku “neīstās” puses.”

Pats svarīgākais ir tas, kā mēs kā pieaugušie izturamies pret bērniem. “Ja es viņu necienu - tā ir puse bēdas. Problēma ir tā, ka viņš iemācās caur to, ka viņš nav cieņas vērts. Un tad viņš ir gatavs paciest jebkādu attieksmi pret sevi arī ārpus ģimenes. Un tas ir traģiski. To cilvēks var nest cauri visai dzīvei.”

“Vajadzība pēc sirsnīgas sarunas pieder pie cilvēka pamatvajadzībām,” stāsta psihoterapeits un atzīst, ka lielākajai daļai pieaugušo ir dzīves pieredze, kurā šī pamatvajadzība netiek apmierināta. Kā viens no iemesliem: “Mēs paši, arī cilvēki, kas ir mums apkārt, to vienkārši nemākam.”

Parasti sabiedrībā, reizēm arī skolā, tiek runāts par to, ka bērni, kuriem ir problēmas, tiek izskaidroti ar sociāli nelabvēlīgu ģimeni, par kuru visi vienmēr zina visu, rāda ar pirkstiem un stāsta, ka viņi jau paši ir šādi vai tādi. Tāds šaurs skatījums un stereotipizēšana. Situācijas, kurās rodas problēmas attiecībās starp vecākiem un bērniem, var notikt arī kārtīgās, krietnās ģimenēs, jo galvenais iemesls ir trūkstošā tuvības gaisotne. Augot šādā vidē, kurā pietrūkst emocionālās tuvības, netiek pazaudēts tik daudz no intelektuālās izaugsmes un spējām, tomēr iespēju prātu saslēgt ar jūtām bērns pazaudē. “Tad, kad jūtas netiek pabarotas, tad mēs iemācāmies dzīvot tikai ar prātu.”

Skumjākais, ka tas atsaucas uz visu turpmāko, jau arī pieaugušā cilvēka dzīvi: “Iestājas pusmūža krīze, un tas cilvēks saprot, ka viņā dzīvē viss ir pelēks, nav dzīves garšas, ir bezjēdzība un tukšums”, ļaujot noprast, ka cilvēks, kurš bērnībā šo sirsnīgo sajūtu nav saņēmis, pieaugot mācīsies šo sajūtu sniegt no jauna saviem bērniem.

“Svarīgi to mācīt bērnam jau kopš pašas piedzimšanas, bet tas prasa no pieaugušā lielu uzdrīkstēšanos. Īpaši tad, ja šī pieredze pašam nav bijusi vai ir bijusi ļoti ierobežota.” Vēl psihoterapeits uzsver: “Pieaugušais var intelektuāli apzināties, kā un kāpēc tas ir jādara, tomēr apziņa, ka es nezinu vai nemāku to darīt, bieži vien ir krietni spēcīgāka.”

Šīs sajūtas ilustrējot, psihoterapeits dalās ar piemēru, kurā pusaudzis ir nokļuvis jaunā, svešā pieaugušo pasaulē, kurā ir daudz nezināmo un atbilžu. Kādā brīdī pie pusaudža pienāk vecāki ar jautājumu: ”Kā tu jūties?” un gaida atbildi – izsmeļošu un atklātu. Bet lielais jautājums, uz kuru būtu jāatbild katram vecākam, ir: “Cik atklāti esam mēs paši. Vai mēs stāstām saviem bērniem to, kā jūtamies?”

“Vecāki grib, lai bērns izkratītu savu sirdi, nerespektējot viņa robežas, ka arī viņam ir tiesības to nedarīt.”

“Vidusmēra pusaudzis nav atvērts uz superdziļu sarunu. Vienu dienu viņš var būt atvērts, bet citu dienu viņš jūs “pasūtīs” ar to pašu. Tāpēc viņš ir pusaudzis. Viņš tikai mācās kļūt par pieaugušo. Viņš vēl nav pieaugušais!”

Psihoterapeits, kurš arī pats ikdienā strādā ar pusaudžiem, atklāj, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem ir nespēja izturēt negācijas, ko sarunas laikā no pusaudža var sagaidīt “Ja pieaugušais pretendē uz to, ka būs šī saruna, ir jābūt gatavam izturēt arī pretestību.”

Atklātība un godīgums tiek augstu vērtēts un ir ļoti nozīmīgs veiksmīgas komunikācijas stūrakmens.

Ikviena mamma un tētis, ikviens pieaugušais, skolotāji, draugi – visi kādreiz ir piedzīvojuši kādu no pusaudžu laika tipiskākajām problēmām:

• cīnījušies ar identitātes meklējumiem,
• pārkāpuši noteikumus,
• kļūdījušies,
• runājuši pretī,
• vīlušies dzīvē, draugos,
• izvairījušies no mācīšanās,
• pārkāpuši likumu,
• pazaudējuši savu dzīves jēgu...
• un darījuši vēl neskaitāmas lietas, par kurām lielākoties kaunas runāt vai apspriež šos jautājumus šaurā draugu lokā, bez bērnu klātbūtnes.

Atceries! Tās sajūtas ir būtiski neatstāt bez ievērības, jo bērnam šajā mirklī ir jārod pārliecība, ka viņš nav viens, tāpēc svarīgs uzdevums no vecāku puses ir apstiprināt to, ka arī viņi zina, kādas sajūtas ir tad, kad tevi nodod, kā ir tad, kad tevi pieķer nedarbos, kā ir tad, kad par tevi smejas, kā ir tad, kad nekam vairs neredzi jēgu.

“Tikai šādā veidā mēs varam veidot dialogu ar bērnu. Uz godīgiem pamatiem. Jo tas, ko viņi ļoti jūt, ir jebkāda veida negodīgums. Cilvēks nepasaka līdz galam. Arī pusaudži uzdod tiešus un konkrētus jautājumus, savukārt vecāki izvairās uz tiem atbildēt, jo uzskata, ka šādus jautājumus nav pieņemts uzdot,” vecāku nevēlēšanos atbildēt uz pusaudžu uzdotajiem jautājumiem apraksta psihoterapeits.

Šādi jautājumi nepatīk nedz vecākiem, nedz skolotājiem, un tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. Mēs neesam gatavi iedziļināties. Un ne jau bērnu problēmās, bet savā pieredzē. Viss pusaudžu vecumā piedzīvotais, ko vecākam nav bijusi iespēja atrisināt ar saviem vecākiem, kļūst par neērto jautājumu un galveno šķērsli dialoga un kontakta veidošanā ar bērnu.

Liene Bērziņa, PuMPuRS