Bērni, kuri aug nepilnās ģimenēs vai bez vecākiem, pāragri kļūst pieauguši, jo nespēj tikt galā ar emocijām un tukšuma sajūtu, kas rodas viņu piedzīvotās pieredzes rezultātā. Vai vainot vecākus, kuri nav spējuši iedot vajadzīgo mīlestību, jo nezina kā, vai nosodīt skolu, kurā skolotājs kādā mirklī nav uzklausījis? Vērtīgāk būtu saprast to, kā mēs varam pamanīt, sadzirdēt un atbalstīt.

To, cik skolas vecuma bērnu Latvijā aug bez vecākiem vai šķirtās un jauktās ģimenēs, mēs patiesībā varam tikai nojaust, jo vienus skaitļus parāda statistikas dati, bet faktiskā situācija, viesojoties skolās un runājot ar skolēniem, šķiet pavisam cita.

Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā publicētā informācija vēsta, ka pēdējos gados ir krietni palielinājies šķirto laulību skaits. 2017. gadā tika šķirtas 5943 laulības, kas ir par 21% vairāk nekā 2010. gadā. Pat nav tik būtiski, kāpēc tas notiek, lai gan satraucošs ir arī šis fakts. Vairāk mēs gribam saprast to, kas notiek ar bērnu. To bērnu, kuram nākas augt ģimenē, kurā nav abu vecāku vai tie ir tālu prom no mājām. Ir bērni, kuri savus vecākus tā arī nekad nav ieraudzījuši, savukārt ir bērni, kuri zina par saviem vecākiem, tomēr kopā ar viņiem nedzīvo. Un ne savas gribas pēc!

Par to, ko bērnam nozīmē dzīve bez vecākiem un kāpēc tas “nemotivētais un slinkais bērns” ir kļuvis par vienu no tiem, kam ir risks priekšlaicīgi pārtraukt mācības, Latvijas Televīzijas raidījumā "Klase" stāstīja psihoterapeite Aina Poiša.

“Ja ģimenē ir kaut kādas problēmas vai ir tikai viens vecāks, kas audzina bērnu, (mūsdienās daudzi vecāki izvēlas dzīvi ārzemēs, bērnu audzināšanā tiek iesaistīti bērnu vecvecāki), bērns pārāk ātri kļūst patstāvīgs. Un šis ir tas mirklis, kad veidojas tie interesantie stāsti,” dažādās ģimenes situācijas iezīmē psihoterapeite.

Vecāki ikvienam bērnam ir kā drošības garants un aizmugure, kuras esamība ļauj iegūt iekšējo drošību, iemācīties izjust sevi, vairāk uzdrīkstēties, riskēt, pieņemt izaicinājumus, jo ir pamats.

“Bērniem, kuri aug bez vecākiem, aizmugurē paliek vien caurvējš, kamēr bērni, kuri vecāku atbalstu saņem, dzīvo drošā, uz pamatīgiem pamatiem celtā mājā,” tēlaini atšķirības skaidro Aina Poiša.

Bērna, kurš nav saņēmis atbalstu no vecākiem, kategorizēšana un ielikšana “nelabvēlīgo” sarakstā ir aplama, jo šie bērni “pamatu” iemācās būvēt paši, izvēloties mērķus, uz tiem ejot un negaidot, kad kāds viņiem atnesīs visu gatavu uz paplātes. Un tos psihoterapeite sauc par labajiem stāstiem.

“Reizēm tas iekšējais tukšums, kas ir sliktais stāsts, dēļ tās drošības deficīta, liek bērniem satikt ne tos cilvēkus dzīvē, nonākt ne tajās ietekmēs, un tas pamats nav tas labākais, kas viņos “ieliekas”, un viņi iet tādu diezgan pašiznīcinošu vai destruktīvu ceļu.”

Pusaudžu vecums ir ļoti izšķirošs vecumposms. Notiek atdalīšanās, un bērnības posms tiek noslēgts ar piedzīvojumu un jaunu pieredžu meklēšanu. Šis ir tas brīdis, par kuru pieaugot mēs parasti sakām: “Ak, Dievs, cik labi, ka mana mamma nezina, ko es darīju pusaudžu vecumā, viņai būtu sirmi mati!”

“Pusaudžu vecums tikai pārbauda, vai bērns ņems līdzi vērtības, ko saņēmis bērnībā un vai tādas vispār ir saņēmis. Bieži vien šīs vērtības tiek iegūtas, “pieslejoties” kādam grupējumam, kas prezentē pilnīgi citas – absurdas vērtības, kurās ir nozīme tikai tam, ka labāk ir tas, kas ir sliktāk.”

Noteikt vistraumatiskāko vecumu, kurā bērns, kurš paliek bez vecākiem, piedzīvo vecāku šķiršanos vai izaug ar vecvecākiem, ir ļoti grūti, tomēr, paskatoties no sistēmas dinamikas viedokļa, Aina Poiša stāsta, ka: “Bērna attīstībai ir nozīme. Mazi bērni pārdzīvo šo traumatisko pieredzi, bet viņi pārdzīvojumu iemācās ātrāk kompensēt. Jaunietis ir tādā starpposmā – starp bērnību un starp pieaugušo pasauli - un viss tiek uztverts daudz saasinātāk.”

Aina Poiša ģimeni raksturo kā lidostas skrejceļu, kuram ir jābūt labi saremontētam, lai bērns uz tā varētu ieskrieties un pacelties. Ja skrejceļš ir grubuļains vai vispār bez asfalta, tad pacelšanās būs milzīgs apgrūtinājums. Kā vienīgo glābiņu šajās situācijas psihoterapeite min: “Dvēseles spēks, izdzīvošanas instinkts vai spīts, ka es visiem parādīšu to, kam neviens neticēs. Es sasniegšu savu mērķi, es neesmu vājš, slims, nepilnīgs tikai tāpēc, ka man ģimenē ir problēmas.”

Šāds scenārijs, kas iedod spēku var bērnam palīdzēt, tomēr tas nepalīdz aizpildīt neatbildēto jautājumu un nepiedzīvoto sajūtu radīto tukšumu: ”Sirsniņas tiek aizlauztas. Tajās ir tik daudz skumju, bēdu, neizraudātu asaru. Tajās ir tādi jautājumi “kāpēc tā notika ar mani, kāpēc es atšķiros, kāpēc man nav ģimenes?””

Pusaudži pārsvarā salīdzina sevi ar citiem. Un, apzinot šīs situācijas, sirds lūst arī pieaugušajiem. Aina Poiša stāsta, ka brīnišķīgas ir tās situācijas, kurās skolotājs var kļūt par cilvēku, kurš ir gatavas uzklausīt, kuram var uzticēties, kurš ir kā draugs, kurš mierina, ļauj izraudāties, noslauka degunu un beigās vēl pasaka: “Hei, mazais – saliksim galvas kopā un kaut ko izdomāsim!”

Sāpes pieder pie dzīves, un bērni, kuri aug nepilnās ģimenēs vai bez vecākiem, pāragri kļūst par pieaugušajiem. Viņiem nākas piedzīvot to, kas citiem kļūs aktuāls tikai dzīves otrajā posmā.  Galvenais ir saprast to, ka neviens no tā nav pasargāts.

“Bērnam laimējas, ja ir kāds, ar ko būt kopā brīdī, kad jūk ģimene vai tiek piedzīvot krīze. Bieži vien realitātē, skolas vidē sastopoties ar šādām situācijām, bērns tiek “iezīmēts ar zīmodziņu pierē,“ skarbo situāciju ilustrē Aina Poiša. ”Un uz šī zīmodziņa rakstīts: nelaimīgs, neveiksmīgs, jo tu tagad esi atšķirīgs, tavi vecāki ir tādi un tādi. Tu esi citāds.”

Aina Poiša norāda uz vēl kādu bīstamību, kas saistīta ar  “salauztās sirds” bērniem. “Diemžēl, pusaudžu pašnāvību statistika ir augsta un parasti pēc tam caur skandāliem tiek meklēts vainīgais. Tad jau ir par vēlu. Ir noticis fakts, kura rezultātā mēs vienkārši kādu brīdi esam nedaudz uzmanīgāki.”

Pieaugušajiem ir jāsaprot, ka šāds bērns nevar tikt galā ar savām iekšējām sajūtām un pārdzīvojumiem, nespēj izpildīt prasības, kas no viņa tiek gaidītas.

Ja bērnam nav iekšējās enerģijas un ir salauztas sirds sajūta, tad bērns ir ievainots. Viņam nav enerģijas dzīvot, viņam ir tāda apātiska sajūta, demotivācija, ko pieaugušie ļoti bieži var ieraudzīt. Arī skolotāji šādu bērnu var skolā pamanīt. Bērns kļūst kā funkcija, nāk kā mehānisms. Bez degsmes, bez mirdzuma acīs. Viņš neko negrib.

“Bet reizēm tas bērns ir tāds, kuru neredz, nedzird.. viņš mēdz arī tā kā pazust, neviens to pat īsti nepamana – kāpēc un kur pazūd,” par situācijas tumšajām pusēm stāsta psihoterapeite.

Skaidrs  un vienlaikus skumjš ir fakts, ka mēs nevaram iedot katram bērnam bez ģimenes vai vecākiem šo trūkstošo posmu, un tā rezultātā mums pretī raugās jauns cilvēks, kurš drīzāk jūtas vecs, noguris un nemotivēts. Tomēr psihoterapeite stāsta, ka režisora Jura Podnieka ideja filmā “Vai viegli būt jaunam?” caur dažādiem projektiem tiek realizēta dzīvē. Piemēram – Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotais projekts ''PuMPuRS'' vismaz rada piederības sajūtu un ļauj nepazaudēt tos jaunos cilvēkus, kuri ir pazaudējuši sevi.

“Katrs ir vērtīgs, kuram dzīvība dota. Katram ir pūrā savs dzīves stāsts, kurš nav ideāls romantiskais kino, kur ir sāpes, vilšanās, nodevības un pamestības sajūta, bet tas nenozīmē, ka ar to nevar izdzīvot, jo visi cilvēki ar kaut kādu pieredzi saprot, ka tas pieder pie dzīves. Mēs esam dzīvi. Tas ir kā apliecinājums, ka dzīve nav viegla ne jaunībā, ne arī pēc tam. Bet dzīve ir īsta.”

Bērni bieži vien ir atkarīgi, jo tiek iesaistīti savu vecāku stāstos, bet tā nav bērnu atbildība - meklēt šīm situācijām risinājumus. Ja pieaugušie sāk meklēt risinājums, tad ieguvējs būs bērns, jo kopējā sistēmā kaut kas sāk uzlaboties. “Ir ļoti daudzas ģimenes, kas problemātiku izslēdz no savas dzīves un uzskata to par normu. Tāpēc bieži arī skolu psihologi, sociālie pedagogi netiek bērnam klāt, lai atbalstītu, jo tiek respektētas ģimenes robežas, pat ja destruktīvas.”

Raksturojot bērnus, kas izaug bez mīlestības, psihoterapeite tos salīdzina ar ezīšiem, kuri nevienu sev nelaiž klāt un neuzticas, jo eža adatas ir kā bruņas, kas sargā. Tomēr tajā pašā laikā šīs eža adatas arī kļūst par traucēkli, lai tiktu uz priekšu.

Pieaugušajam, kuram rodas iespēja runāt ar šo bērnu, ir jāpalīdz saprast un jāstāsta: “Lai man ir vairāk gadu nekā tev, arī man dzīvē ir brīži, kad gribas uzvilkt to eža kažociņu, jo es jūtos neaizsargāts. Es zinu, kā tas ir, kad gribas noslēpties, aizbēgt, negribas nevienam uzticēties. Bet šīm sajūtām es dodu laiku. Es ļauju tam būt, sakārtoju tās savā iekšējā pasaulē un tad to kažociņu metu nost, jo apkārt ir tik daudz lietu, kuras man gribētos sajust. Būt ar citiem un piedzīvot.”

Bērniem, kas paliek vieni, paliek nesaprasti, nomākti, “salauztām sirdīm” un “aizlauztiem spārniem”, ir tikai jāpalīdz ieraudzīt, ka neviena dzīve nav ideāla. Ka nav pareizo ir nepareizo. Arī ģimenēs, kurās viss izskatās pareizi, cilvēki strīdas, viens otru nesaprot. Arī šādās ģimenēs bieži vien kaut kā pietrūkst.

“Patiesībā ikvienam no mums ir nepieciešama pieņemšana, emocionālais atbalsts, novērtējums, pastimulēšana, samīļošana un vienkāršs laiks, lai mēs esam uzmanīgi un esam līdzās. Kaut tikai šad un tad. Bet esam,”par ikviena vislielāko nepieciešamību runā Aina Poiša, liekot atcerēties to, ka arī pieaugušais, kurš savā bērnībā nav saņēmis mīlestību un ir izaudzis ar salauztu sirdi, mācās to visu iegūt, veidojot savu – pozitīvo pieredzi, un tad viņam ir, ko dot.

“Mēs nekad nezinām par citiem cilvēkiem tik daudz, kā mums pašiem liekas. Mēs zinām, ka tie labie ne vienmēr ir labi un tie sliktie ne vienmēr ir absolūti sliktie. Mums katram ir sava gaisma un sava ēna,” nomest bez pamata veidotos aizspriedumus un pieņēmumus aicina psihoterapeite.

Liene Bērziņa, PuMPuRS